Sērfotāja virtuve

Tomas, Johanes, kad tad notika? Kad jūs padomājāt: „Labi, nu mums pietiek. Mēs aizejam?”

J: Viena tāda konkrēta brīža nebija. Tas notika pakāpeniski. Jutos sagūstīts karjeras vāveres ritenī reklāmas jomā un varēju pat sajust, kā dienu pēc dienas kļūstu arvien nelaimīgāks.

T: Biju tikko pabeidzis darba praksi uzņēmumā, kas veido reklāmas video Barselonā, un risks iekrist tādās pašās lamatās, par kādām runā Johaness, iedarbināja kaušanās vai bēgšanas reakciju.

J: Vienu dienu, kad abi jutāmies patiešām nomākti šīs situācijas dēļ, izdzērām krodziņā pāris alu un pieņēmām lēmumu, ka jāveic kādas lielas pārmaiņas savā dzīvē. Ko gan nezinājām – kur šis lēmums mūs aizvedīs.

Un tā jūs devāties uz Dienvidameriku. Kādēļ tieši uz turieni?

T: Galvenais iemesls bija iespēja ceļot gar tūkstošiem jūdžu garu sērfojamu piekrasti. Visu ceļu no Tihuanas Meksikas ziemeļos līdz pat dienvidu Patagonijai viena sērfošanas vieta seko otrai.

J: Tāpat mums likās, ka Dienvidamerikas kulinārās tradīcijas Eiropā nav pietiekami pārstāvētas, un tas mūs motivēja: meksikāņu un peruāņu virtuves veidolā Dienvidamerikai pieder divas no aizraujošākajām ēšanas kultūrām pasaulē. Vēl vairāk – visā kontinentā iespējams sazināties, izmantojot tikai divas valodas: spāņu un portugāļu.

Kādēļ jūs vispār atgriezāties Eiropā?

T: Jautājiet kuģa kapteinim: osta, no kurienes tas nāk, ir tikpat svarīga, cik pats kuģis. Mēs abi gadiem esam dzīvojuši Hamburgā. Šī Ziemeļvācijas pilsēta ir mūsu mājas – un atgriešanās mājās ir tikpat patīkama, cik došanās piedzīvojumā.

T: Mēs jau nevēlējāmies tikai slaistīties pa pludmali, bet gan kaut ko reālu sasniegt. Mums ir labs paziņu tīkls Hamburgā, un tam vajadzētu būt noderīgam, īstenojot redzējumu.

Kāds ir jūsu redzējums?

T: Mēs vēlamies atvērt restorānu. Tas vienmēr ir bijis mūsu sapnis, un mēs vēlamies to izvirzīt sava projekta centrā – izveidot to par vietu, kur viss saplūst kopā. Ikviens var būt daļa no Sāls un Sudraba; viss, kas jādara, ir jānāk un kopā ar mums jāpaēd.

J: Mēs plānojam darbnīcu katru ziemu slēgt un apceļot jaunu kontinentu. Pavasarī, kad atgriezīsimies, mums būs jauna ēdienkarte, kas atspoguļos to, ko esam iemācījušies. Brīvība nenozīmē aizceļošanu uz tādu pašu dzīvi, kādu esi dzīvojis vienmēr. Mēs vēlamies radīt kaut ko jaunu.

T: Tāds ir plāns.

Cik liela nozīme ir labam plānojumam, ja mēģināt rast brīvību?

J: Aizraujošākās lietas, kādas gadījās mūsu ceļojumā pa Dienvidameriku, notika nejauši. Ja izplānota ir sīkākā detaļa, labākais tiek palaists garām. Tādēļ, plānojot savus ceļojumus, mēs parasti cenšamies aprobežoties ar kopējo virzienu, pārējo, vismaz ciktāl tas attiecas uz mums, var atstāt gadījuma ziņā.

T: Svarīgākais plānu ziņā ir tas, ka tie tā vai tā biežāk nestrādā kā strādā. Mēs iepazīstamies ar ēšanas kultūru un ikdienas dzīvi tajā valstī, uz kuru grasāmies ceļot. Vienmēr ir noderīgi kaut ko uzzināt par vietas vēsturi un arī apgūt pamatfrāzes vietējā valodā.

Ja reklamējat sevi profesionāli tā, kā jūs to darāt, vai nepastāv risks, ka „brīvība” vienkārši kļūst par modes vārdu ar tukšu skaņu.

J: Stāsti nav nekas tāds, kas rodas no zila gaisa, – tā ir pieredze. Un, kolīdz esi kaut ko pieredzējis, kādēļ par to nepastāstīt citiem, ja viņus tas interesē?

T: Tas, ka Sāls un Sudrabs kļūst plašāk zināms, ir patīkams blakusefekts tam, ko darām, tomēr ne iemesls, kādēļ mēs to darām. Mūsu brīvība un mūsu piedzīvojumi nekādā ziņā nav viltojums; mēs izdzīvojam to, ko darām.

Kā brīvības izjūta ietekmē veidu, kā gatavojat?

J: Reiz Amazones baseinā mēs devāmies zvejā ar vietējiem zvejniekiem. Viņi un viņu ģimenes joprojām dzīvo bez elektrības un citiem moderniem labiekārtojumiem, tāpēc viņiem nav nekādu izvēles iespēju, kā vien ēst to, ko var atrast tropu mežā. Mēs gājām makšķerēt piranjas kopā ar ciema bērniem, izmantojot par ēsmu beigtu kaiju. Pēc tam mēs gatavojām ēdienu kopā ar ģimenēm.

T: Mēs mācāmies improvizēt un sevi ierobežot, tas savukārt liek justies pārliecinātākiem par to, ko darām, un grāmatas mēs radījām kaut vai tikai tādēļ, lai nodotu tālāk šo pieredzi.

J: Mēs taču neuzskatām sevi par ģeniāliem pavāriem! Mēs pat neapgalvojam, ka būtu mācījušies šajā nozarē. Tomēr – kas mēs pavisam noteikti esam: mēs esam aizrautīgi, un tas ir kaut kas tāds, ko ciena arī lielākā daļa visu citu pavāru.

Ēdienu gatavošana ir daļa no piedzīvojuma...?

J: Savā ziņā jā. Nu, ir jau arī daži piedzīvojumi, ko mēs drīzāk vēlētos aizmirst. Kā to reizi, kad Tomasu Meksikā arestēja nakts vidū, pieliekot bises stobru pie galvas. Es gulēju zem kravas mašīnas un visu varēju redzēt.

Kā tas notika?

T: Mēs smidzinājām grafiti – kas tagad, atpakaļ raugoties, varēja gan būt mazliet muļķīgi –, un tad ieradās poliči.

J: Kopumā mūsu piedzīvojumi Dienvidamerikā ir gan mūs padarījuši pazemīgākus. Esam pateicīgi par visu, kas mums ir Vācijā: daudzās Latīņamerikas valstīs nevienu no pārticības un drošības pamatelementiem, kādus mēs baudām Centrāleiropā, nevar uzskatīt kā pašu par sevi saprotamu lietu.

T: Tas tomēr nenozīmē, ka mēs tagad liksimies mierā; un mēs ļoti priecātos, ja varētu iedvesmot citus cilvēkus izrauties no saviem būriem.

Vai ir kāds veids, kā saglabāt brīvības sajūtu, atgriežoties darba pasaulē?

T: Mēs pelnām iztiku, darot to, ko mums vislabāk patīk darīt. Man tā arī ir „brīvība”.

Ko jums nozīmē atgriešanās?

J: Atgriešanās nozīmē sagatavošanos, lai dotos nākamajā piedzīvojumā.

Kas notiek, kad divi kaislīgi pavāri un sērfotāji Salt & Silver gatavo lielisku sautējumu no tikko noķertām zivīm? Pievienojiet jūras sāli, svaigi maltus piparus un citrona šķēlītes, un gūstiet patiesu baudījumu ar atsvaidzinošu citrona garšu.