Viņi aiz sevis velk garos zvejas tīklus, kuros noķertas garneles. Šo tīklu saturs ir īstena „slow food”. Patiess, vienkāršs, autentisks baudījums, kas sākas līdz ar došanos ceļā un beidzas galamērķī. Un nevainojams milzīgo traleru, kas vago okeānus, graujot zemūdens pasaules smalko līdzsvaru, antidots.
„Es nekad nevarētu tā strādāt, jo es mīlu jūru,” saka Kriss Fermoute. „Pirmo reizi es vilku aiz sevis tīklu un zvejoju garneles un zivis, kad man bija 13 gadu.” Kas viņu aizrauj jo īpaši? „Tu jūti ūdens pirmatnīgo spēku, vilkmi un straumi, paisumu un bēgumu. Lai kas veidotu tavu lomu, tas garšo svaigi un nesamāksloti.”